Vulkāni, labirinti un tievēšanas injekcijas: izmisis riteņbraucējs un viņa cīņa ar lieko svaru!
Nākamajā dienā pienāca svētdiena. Veiksmīga ceļojuma iedvesmots, es pa fikso sameistaroju sev vēl vienu aptuvenu maršrutu. Un, ja sestdien es braucu drīzāk uz dienvidiem no Olotas, tad tagad nolēmu gāzt vairāk uz ziemeļiem. Trase nebija tik gatava un ērta. Daļa no tās arī bija via verde (zaļais ceļš), bet dažus fragmentus nācās zīmēt uz dullo pa ceļiem un takām.
Šoreiz es atbraucu laicīgi, baidoties nokavēt velobusu (alternatīvu taču nav), un tāpēc vēl paspēju izdzert kafiju autoostas kafejnīcā. Nobildēju jums, kāds tur loftīgs vaibs un kādi milzīgi tablo, joprojām ar segmentu displejiem, nevis monitoriem. Riktīgi lampīgi!
Šoreiz es braucu viens pats, acīmredzot, svētdiena – svēta diena, neviens negrib mīt pedāļus. Toties nolēmu šoreiz apskatīt Olotas vulkānus, vienalga baigais dubaks, lai uzreiz dotos ceļā. Vulkāns tiešām ir vulkāns: smiltis apkārt nav nekādas smiltis, bet gan vulkāniskās šķembas, un arī forma tāda aizdomīga. Augšā krāteris, saprotama lieta, viss ar zāli aizaudzis. Vēl kapela un pāris torņi, lai varētu vaktēt. Rāpties 20% slīpumā nebija viegli, gāju ar kājām, citādi ceļgali atbirtu. Pēc vulkāna iepēros kaut kādos ceļu un trepju labirintos tā, ka knapi tiku ārā no pilsētas.
Atkāpe par ceļgalu tēmu. Vakar es vispār uztaisīju oficiālo treniņu Zwift iesācējiem, un sapratu vienu no iemesliem, kāpēc man pasāp ceļgali. Tā ir nepietiekama kadence, proti, pedāļu apgriezienu skaits minūtē. Tiek uzskatīts, ka vajadzētu būt vismaz 80, ja vien runa nav par ļoti lielu slīpumu. Sapratu, ka divas lietas man neļauj sasniegt 80: nepietiekama trenētība un tas, ka ceļgali atduras pret vēderu. Un, ja pirmo vēl var labot, tad ar otro ir grūtāk: es atkal esmu uzbarojies. Tā jau piegriezies, ka sāku pat skatīties, vai Latvijā izraksta semaglutīdu (Ozempic). Tās ir zāles, kas bez īpašām blaknēm daudziem ļauj notievēt, lai gan ne visiem. Maksā vienkārši kosmosu (150+ mēnesī Eiropā, 1200+ ASV), bet ko padarīsi. Vakar TikTok strīmā uzprasīju pazīstamajam igauņu farmaceitam Aleksejam Morgunovam, vai Igaunijā semaglutīdu izmanto tievēšanai. Viņš atbildēja, ka zāles ir tik populāras, ka tagad ar tām ir pārrāvumi to primārajai diagnozei – diabētam. Tā mēs te dzīvojam.
Bada, anšovu un figas kafijas komēdija: velotūrista trakie piedzīvojumi Spānijas pilīs
Pa ceļam atpakaļ no Olotas izbraucu cauri vairākām jaukām pilsētiņām ar pilīm, kur nebija bodīšu, toties bija tūristi. Uz vakarpusi biju izbadējies un meklēju, kur varētu kaut ko iekost vai vismaz iedzert kafiju. Noskatīju milzīgu autobusu stāvvietu, lai gan tā atradās nedaudz nost no zaļā ceļa. Nogriezos tur un nokļuvu neticami skaistā pilī ar tiltu. Vietiņu sauc Besalū, Garrotšas komarka (apgabals). Tilts romāņu stilā pāri Fluvijas upei no pat 12. gadsimta, ļoti smalks un ar arku pa vidu. Pils iekšienē šauras ieliņas, trepītes, bodītes un vienkārši neticams skaits tūristu. Nebija īpaši ērti lavierēt cauri biezajam pūlim ar velo, bet es centos prātīgi, un neviens nesūdzējās. Pieslēdzu ričuku, ieskrēju veikaliņā iepirkt suvenīrus. Aiz letes izrādījās krievvalodīga meitene (man liekas, ukrainiete) un pat iedeva man atlaidīti, aleluja. No otras puses, es jau tur iepirku veselu kalnu, jo visu laiku slinkoju to izdarīt, bet te vienkārši pats krita rokās.
Iekost arī izdevās – pankūku ar anšoviem un štruntīgu kafiju. Pankūku es neapēdu līdz galam, galīgi nebija manā gaumē. Es droši vien tikai reizi gadā kaut ko neapēdu, proti, tur baigi jācenšas, lai man tā neizpatiktu. Tomēr omu tas man nesabojāja. Braukt vēl bija ļoti ilgi, bet es speciāli jau no paša rīta nolēmu nesteigties, bet izbaudīt manu pēdējo velobraucienu Spānijā pirms aizlidošanas. Galu galā nākamajā pilsētā, kas jau bija lielāka, es iebraucu tieši uz saulrietu. Pirms tam pārkūlos pāri pakalniem gandrīz bez jebkādas veģetācijas, kur bija reāli skarbs vējš. Sapratu, ka bez vēl vienas kaloriju devas un kafijas vairs nekur netikšu. Pilsētā atradu atvērtu beķereju ar augstu reitingu – cal flequer. Tas pats par sevi bija neliels kvests, jo Spānijā ir diezgan savdabīgs darba laiks, jo īpaši svētdienās. Konditorejā-beķerejā pīrāgus dalīja simpātiska tumšādaina meitene, ļoti jauna. Man šķiet, no Alžīrijas, vai kaut kā tamlīdzīgi. Plaši man smaidīja – domāju, tas tāpēc, ka mans skats pēc visiem šiem kilometriem bija pamatīgi nošmulējies.
Vēl reizi kārtīgi iestiprinājies, es atkal kāpu zirgā. Bija tumšs, un es biju konkrēti piekusis, bet kur gan tu liksies no zemūdenes! Ierubīju savu megalukturi, uzliku ņiprāku muzonu un maucu mājās.
Nobraucu 79 km, ar kāpumu 750 m 8 stundās.
Ja abonēsi, man būs nevis trīs abonenti, bet četri!